Pēdējos gadu simteņos kalni kļuvuši par vidi, kur var nodarboties ar dažādiem sporta veidiem augu gadu. 1786. gadā ārsts Mišels Pakārs un Alpu kalnu mednieks Žaks Balmā uzkāpa Monblānā un šo gadu visā pasaulē uzskata par alpīnisma dzimšanas gadu. Laikā, kad daudzas virsotnes bija jau pieveiktas, cilvēki sāka meklēt grūtākus ceļus uz tām, kas iekļāva sevī klinšu sienas, kuluārus u.t.t. Tā kā ar alpīnismu sāka nodarboties arvien vairāk cilvēku tiem, radās nepieciešamība apgūt iemaņas pirms doties uz „lielajiem” kalniem. Vienlaicīgi daži saprata, ka tiem patīk kāpt vietējās klintīs, jo tas bija interesanti, izaicinoši un jautri, un tuvu mājām. Tā radās klinšu kāpšana. Bet drīz pēc tam parādījās arī pirmās kāpšanas sienas (pagājušā gadsimta 60-ajos gados Lielbritānijā un Francijā). Tās bija vienkāršas un sastāvēja no ķieģeļu sienā iemūrētiem akmeņiem, kas izvirzījās ārpus ķieģeļu virsmas. Vienreiz uzbūvētās, tās saglabājušas savu izskatu pat līdz mūsdienām. 1983.gadā Francijā Grenoblē kāpēju grupa izveidoja pirmo mākslīgo aizķeri, kuru ar skrūves palīdzību nostiprināja pie sienas. Tām bija dažādas formas un tās varēja mainīt vietām, mainīt to orientāciju, kas pavēra neierobežotas iespējas maršrutu veidošanā uz kāpšanas sienām. Kopš tā laika sienu izgatavošanas tehnika ir spērusi milzu soļus. Ne velti no 1990.gada sacensības notiek tikai uz mākslīgā reljefa, jo tas nodrošina dabas aizsardzību, kontrolējamu vidi un drošību, sacensību objektivitāti un pieejamību skatītājiem un masu mēdijiem. Kāpšanas sienu rašanās nodrošināja iespēju attīstīt jaunus un efektīvus treniņu veidus, padarīja kāpšanu pieejamāku iesācējiem. Kāpšanās sienas var izveidot gandrīz visur – sākot ar dzīvokļiem, koridoriem un beidzot ar sporta zālēm un atpūtas centriem. Kāpšanas sienas ir interesanta alternatīva ierastajiem sporta un atpūtas veidiem kā basketbolam, slēpošanai utt., tās var radīt jaunu Everestu un Gaiziņu Latvijas relatīvi līdzenajā reljefā. Skolās tās var uzturēt piedzīvojuma garu pilnīgi kontrolējamā vidē un kāpšanai Latvijā jau ir sava vēsture.

Auditorija

Kāpšanu sienu auditorija ir gan bērni, gan pieaugušie – „neatkarīgi no dzimuma un rases piederības”. Vieniem tas ir veids kā atsvaidzināt ikdienas dzīvi, citiem adrenalīna avots. Katrs interesents var izvēlēties sev atbilstošu grūtības līmeni un censties to paaugstināt. Bet lai kas arī būtu kāpējs - sportists vai iesācējs, abi mēģina pārvarēt sevi un sasniegt kaut ko vairāk.

Drošība

Protams, kāpšana ir nodarbe, kas ietver sevī potenciālas iespējas savainot sevi vai, vēl ļaunāk, letālu iznākumu. Šā iemesla dēļ kāpējiem ir jābūt uzmanīgiem un jāapzinās šis riska faktors, kā arī jāuzņemas atbildība par savu rīcību un pats galvenais jāievēro drošības tehnikas noteikumus. Tomēr risks iegūt ievainojumu un traumas pastāv jebkurā sporta veidos, kas nemaz netiek uzskatīti par bīstamiem (basketbols, futbols, modernās dejas) Kāpšanas sienas ir viens no veidiem, kur dabīgais kāpšanās risks ir samazināts līdz minimumam. Pētījumi ir pierādījuši, kā kāpšana telpās ir relatīvi drošs nodarbes veids. Tā Lielbritānijā kāpšanas centros rezultāts bija 0,027 – 0,079 ievainojumi uz 1000 apmeklējuma stundām. 2005.gada pasaules čempionāta laikā Minhenē šis skaitlis bija 3.1 ievainojums uz 1000 nodarbību stundām. Tas ir līdzīgs citām āra aktivitātēm (kalnu divriteņiem, kajakiem, nūjošanai u.t.t.), bet zemāks nekā futbolam 30.3 ievainojumi uz 1000 nodarbību stumdām (pieaugušo vīriešu komandās). Protams šie skaitļi atšķiras dažādos pētījumos, bet tie dod priekšstatu statistikas mīļotājiem.

Sienu veidi

Boldrings (bouldering)
~ 4 metru augstas. Tās izmanto kāpšanai bez virvēm un tās var būt gan slīpas, gan pārkārušās. (no 70° līdz 100°) Šāda veida sienas var būt interesantas gan iesācējiem, gan pieredzējušiem kāpējiem. To izveidošanas izmaksas ir salīdzinoši mazas un tās var novieto gandrīz jebkurā vietā. Drošību panāk ar zem sienām novietotiem bieziem vieglatlētikas matračiem, starp kuriem nedrīkst būt spraugas.

Traverss
arī tās ir zemas (2 līdz 4m) sienas, paredzētas horizontālai kāpšanai, parasti novietotas garās telpās (koridoros utml.). un jo tās ir garākas, jo interesantākas. Slīpums (no 70° līdz 100°) Tās izmanto galvenokārt, lai iesildītos, vingrinātu izturību vai organizētu bērniem rotaļas.

Ar augšējo drošināšanu
augstākas par boldringa sienām, dažādos leņķos no slīpām līdz pārkarēm (no 70° līdz 120° ). Virve ir izlaista caur enkuru sienas augšā. Kāpējam drošināšanas virve pienāk no augšas un noraujoties neļauj veikt lielu kritienu. Drošināšanu veic kāpēja partneris, kurš stāv sienas pakājē. Šādai sienai jau nepieciešams speciālais inventārs: drošības jostas, karabīnes un drošināšanas ierīces, kā arī virves.

Ar apakšējo drošināšanu
arī augstākas par boldringa sienām, dažādos leņķos un slīpumos.(no 90° līdz pat 135° ) Kāpjot pa sienu kāpējs nodrošina sevi ik pa laikam virvi ieāķējot starpāķos. Ja kāpējs noraujas, atrodoties virs starpāķa, tad krīt attālumu līdz starpāķim un vēl tik pat līdz to notur drošinātājs. Šāds sienas veids pēc drošināšanas veida ir vistuvākais kāpšanai pa īstām klintīm. Tomēr pēc sienu izmaksām tas ir visdārgākais, jo sienai ir jāiztur ievērojamas slodzes, kas rodas kritiena brīdī.
Katra maršruta individuālo grūtību nosaka aizķeru skaits un to izvietojums uz sienas. Psiholoģiski, protams, maršruta grūtību palielina kāpšana ar apakšējo drošināšanu.